***navigācija sērijā

Bēdas ir noslēpumaina būtne. Tas nepamanīts slēpjas mūsu sirds tumšajos nostūros, lai to atbrīvotu no visvienkāršākajām provokācijām, klausoties dziesmu, skatoties uz attēlu, skatoties filmu, mūsu prātā uzplaiksnī īsa doma vai atmiņa, kas atgādina par mūsu zaudējumu. Pēkšņi iekšā izplūst asaru straume un bez brīdinājuma izplūst ārā. Izbrīnā mēs brīnāmies: no kurienes tas nāca? Man likās, ka esmu beidzis sērot. Kad mēs jūtam, ka esam apbēdājuši visu, ko spējam, ir vēl vairāk. Sērošanas procesam nav atskaņas vai iemesla. Katram cilvēkam tas ir savādāk. Tas, kas paliek nemainīgs, ir mūsu izvēle par to, kā mēs tajā orientējamies. Mēs varam izteikt savas bēdas un tādējādi ļaut tām atvērt mūsu sirdis, atbrīvojot mūs pilnvērtīgai dzīvei. Vai arī, baidoties piedzīvot vēl vienu zaudējumu, mēs varam aizvērt sirdi un paslēpties no dzīves. Tagad mēs ne tikai esam zaudējuši kādu, ko mīlam, bet arī mirstam iekšā. Mūsu radošā dzīvības spēka enerģija tiek izsūkta, liekot mums justies nemierīgiem, nomāktiem, nogurušiem un nepiepildītiem. Braucot cauri dienai, mēs prātojam: kāda jēga dzīvot? Bēdas manā ceļojumā ir bijušas pastāvīgs pavadonis kopš bērnības. Es atceros, ka desmit gadu vecumā es naktī raudāju vienatnē gultā par sava mājdzīvnieka suņa Cindera zaudēšanu, kuru uzskatīju par savu labāko draugu, un drīz pēc tam, kad mans tēvs izcēlās un mani vecāki izšķīrās. Tas mani pavadīja, kad manam brālim Kailam kā mazulim tika diagnosticēta cistiskā fibroze, viņš nomira piecpadsmit gadus vēlāk un pēc tam trīs gadus vēlāk, kad mans tēvs negaidīti nomira no vēža. Pārvarot katru vētru, esmu kļuvis stiprāks. Vairs nebaidoties no skumjām, mana sirds ir atvērusies un līdz ar savām skumjām varu piedzīvot arī dzīvesprieku. Ir vajadzīga drosme, lai saglabātu sirdi atvērtu un atzītu savas bēdas. Kad tas tiek pagodināts un ļauts plūst, tas var ātri virzīties cauri, piemēram, viegla vētra vasarā, kas apgaismo debesis un piesūcina zemi. Dažu minūšu laikā parādās varavīksne, jo saule dara zināmu savu klātbūtni. Kad mēs raudam un atbrīvojam savas bēdas, mūsu asaras kļūst par alķīmisko līdzekli, pārvēršot mūsu skumjas priekā. Mēs apzināmies, ka vispirms nebūtu skumji, ja nebūtu mīlestības, ko tik dziļi izjutām pret ikvienu, kuru skumstam. Aicinot skumjām ārā no tumsas un ļaujot tām plūst, mēs dodam tām izeju, ne tikai caur mūsu asaras, bet mūsu radošie centieni. Kad nomira mans brālis, mana pamāte iedziļinājās keramikas un stikla rotaslietu darināšanā. Es vairāk nodarbojos ar savu rakstīšanu. Kad mēs paužam savas bēdas, nāve, par kuru mēs sērojam, tiek pārvērsta jaunā dzīvē. Tas ir alķīmijas process. Mēs kļūstam par transformācijas aģentiem un šajā procesā tiekam pārveidoti. Sajūtot dzīvi iekšā, mūsu dzīvības enerģija tiek atjaunota un mēs tiekam atjaunoti mērķtiecīgai un prieka pilnai dzīvei. Nāve nav lielākais zaudējums dzīvē. Lielākais zaudējums ir tas, kas mirst mūsos, kamēr mēs dzīvojam.

- Normana Kazinsa citāti